Modeles karjera maciņam un pašapziņai!!!Inga Melberga
Žurnāls Mērķis 2005. gada februārī
Vairums meiteņu pusaudžu gados sapņojušas kļūt par aktrisēm vai modelēm. Kura gan negrib redzēt savu foto uz spoža žurnāla vāka vai reklāmas plakāta? Nenoliedzami, modeles darbs ir viena no iekārojamākajām un vienlaikus visvairāk tenkām apvītajām profesijām – par to, ka skaistuļu karjeru pavada narkotikas, necilvēcīgu diētu radīti veselības traucējumi…
Modeles darbs – profesija vai labi atalgots hobijs?
Profesionāls darbs ir jebkura darbība, par kuru cilvēks saņem atalgojumu, uzskata modes dizainers un GINTS BUDE modes nams Tērpu demonstrētāju studijas vadītājs Gints Bude. Ja modeļi par dalību modes skatēs, fotografēšanos žurnāliem un reklāmām saņem naudu, to var uzskatīt par profesionālu darbību. Modeļa profesija nav aizraušanās vai hobijs, vai personīga pašapliecināšanās, ir svarīgi, ka cilvēks ar savu darbu nopelna naudu. Skaista seja vai ķermenis nav profesionalitātes kritērijs. Ja meitene prot izpildīt prasības, kas ir tērpu dizaineram, stilistam, fotogrāfam, viņa saņem arī pietiekami lielu honorāru, kura lielums atkarīgs no tā, cik šī modele ir pieprasīta. Ar skaistu seju nepietiek, lai varētu kļūt par modeli. Modele var arī nebūt klasiski skaista, bet viņa var uzvilkt mēteli un tas, kā viņa to parādīs, liecinās par viņas profesionalitāti.
Tomēr jebkurā modeļu skolā iegūtās iemaņas noder arī tad, ja savu darbu meitene nebūt nedomā saistīt ar modeles karjeru. Modeļu skolas vadītāja Zanda Krancmane stāsta, ka nodarbības modeļu skolā palīdz kļūt atraisītākām, pašpārliecinātākām meitenēm, kuras ir kautrīgas un kompleksainas.
Kas ir modele?
Modele modes industrijā ir nevis meitene, kas rāda plikas kājas un krūtis, bet gan meitene, kas rāda apģērbu. Modeles profesija ir tā saucamā brīvā profesija, un ar tās apliecinājumu cilvēks nevar iet pieteikties bezdarbnieku pabalsta saņemšanai vai tikt pie sertificēta valsts diploma, jo modeles darbs un karjera ir atkarīgi no tābrīža pieprasījuma. Daudzas modeļu aģentūras visā pasaulē sevi dēvē par modeļu un talantu aģentūrām, jo modeļa darbā maksā tieši par viņa talantu. Lai šo talantu attīstītu, paiet vairāki sūra darba gadi, jo ir jāzina, tieši kuras talanta šķautnes nepieciešams izkopt.
Klasiskā izpratnē modelis ir attēlojamais objekts, ko izmanto mākslinieks. Modeļi ir dažādi – reklāmas modelis, arī erotiskais modelis, bet profesionālā izpratnē mēs runājam par amatu modes modelis, jo ir būtiska atšķirība, vai cilvēks fotografējas modes žurnāliem un kāpj uz skatuves vai stāv puskails mākslas akadēmijas studentu – tēlnieku vai gleznotāju – priekšā.
Visā pasaulē profesijas apzīmējums ir angliskais «model», tomēr mēs to esam latviskojuši un tas skan – «tērpu demonstrētājs», kā tas bija arī sešdesmitajos gados. Reklāmās redzamie cilvēki ir preču demonstrētāji, kas palīdz radīt noskaņu, lai patērētāji izvēlētos to vai citu preci, un šajā reklāmā redzamajai personai nebūt nav jābūt ar modeļa izglītību. Ārzemēs terminu «modelis» papildina vēl ar vārdu fashion (modes) model, lai to konkretizētu, jo galu galā arī tie, ko mēs redzam, piemēram, erotikas un pornogrāfijas materiālos, ir modeļi.
Izplatītākie stereotipi un mīti
Itin bieži nākas dzirdēt, ka modeļu bizness ir saistīts ar cilvēku tirdzniecību, narkotikām, tajā iesaistīto meiteņu veselības un psiholoģiskām problēmām. Gints Bude uzskata, ka tikpat labi varētu runāt arī par narkotiku un anoreksijas problēmu teātra, mūzikas vai jebkuras citas profesijas vidē. Modeles ir sabiedrībā redzamākas, atpazīstamākas, tādēļ arī prese viņu dzīvei pievērš vairāk uzmanības, atspoguļojot arī problēmas, kādas pastāv kā modeļu, tā jebkurā citā profesijā. Narkotiku vai alkohola reibumā demonstrēt tērpus skatē vai izturēt 10 stundu ilgu fotosesiju esot neiespējami.
Lai nekļūtu par miesas tirgotāju upuri, meitenei nevajadzētu saistīties ar nezināmām, aizdomīgām aģentūrām, turklāt modes un modeļu bizness ir starptautiska struktūra, kur galvenais ir meitenes darbs un talants, nevis ielaišanās attiecībās ar kādu bieza maciņa turētāju.
Modeles darbs un izglītība
Gints Bude stāsta, ka ir pieņemts uzskatīt, ka labai 16 – 18 gadu vecai modelei ir 30 – 40 gadu vecas sievietes domāšana. Lai tā būtu, viņai nepieciešams daudz zināšanu. Ar modelēm strādā stilisti, frizieri, tērpu un apavu meistari, kas mācījušies savu amatu desmitiem gadu, un ir neiespējami, ka meitene, kas nav mācījusies neko, spēs labi parādīt viņu darbu. Ja 20 gadu vecumā modele neko citu nedara, ar viņu drīz neviens vairs nestrādās. Lielākoties modeles ir studentes, kas tādā veidā pelna naudu labām augstskolām ar augstu mācību maksu. Nevienu neinteresē skaistas meitenes, kas atstāj vieglprātīgu iespaidu. Daudzām pasaules topmodelēm ir pat vairākas augstākās izglītības.
Gluži tāpat kā dažādās augstskolās vienai un tai pašai specialitātei ir dažādas studiju programmas un atšķirīga mācību maksa, arī katrai modeļu skolai ir sava recepte, kā labāk sagatavot jauniešus modeļa darbam. Pirms cilvēks iet kaut kur mācīties, vajadzētu izvērtēt vienu, otru, trešo piedāvājumu un izdarīt izvēli atkarībā no tā, kāds ir viņa mērķis. Tas, cik gadu esi mācījies, modeļa darbā neko neietekmē, svarīgi ir, cik labi cilvēks pārvalda amatu. Modeļa amata apguvi var salīdzināt ar svešvalodas mācību procesu – kādam, lai iemācītos valodu, vajadzīgi vairāki gadi, turpretim cits to paveic pāris mēnešu laikā.
Modeļu darbs un lielās naudas pelnīšana galvenokārt notiek ārzemēs. Mode rodas lielajās metropolēs – Parīzē, Milānā, Londonā, Barselonā, Ņujorkā, Tokijā –, tāpēc modeles daudz ceļo. Latvija ir ļoti laba gatavošanās bāze, šeit ir gudri cilvēki – stilisti, fotogrāfi. Diemžēl, salīdzinot ar pasaules praksi, viņu atalgojums ir diezgan zems. Tomēr vairākas modeles no Latvijas ir guvušas atzinību pasaulē – Liene Gaile piedalījusies skatēs slavenākajos Parīzes modes namos Christian Dior, Yves Saint Laurent, Emanuel Ungaro u.c., Parīzē, Milānā un Londonā ar pasaules slavenākajiem modes dizaineriem Armani, Gotjē, Makvīnu strādājusi Katerina Vasjukeviča, bet pazīstamākā no Latvijas modelēm ir Una Kārkliņa.
Kas jāprot modelei?
Galvenie profesionalitātes stūrakmeņi ir laba stāja un gaita, jo mākslinieki visus tērpus šuj ļoti taisniem cilvēkiem. Svarīga ir arī kustību koordinācija, lai, stāvot uz 12 cm augstām kurpēm, modele neparistu. Ja cilvēks grib kāpt uz skatuves un demonstrēt tērpus, viņam jābūt ļoti labai ritma izjūtai, jo modi demonstrē pie ļoti dažādas mūzikas. Ir vajadzīgs arī talants sajust krāsu, tās raksturu, saprast, kā jāizskatās rozā krāsas tērpā un ko nedrīkst darīt, valkājot zaļas krāsas apģērbu. Ja meitene sarkanā kleitā izies uz skatuves ar pretēju sejas izteiksmi un pretēju skatienu kā nepieciešams, valkājot sarkanu tērpu, viņas turpmākā karjera skatēs līdz ar šo pirmo neveiksmi var arī beigties. Ja pirmais darbs ir neveiksmīgs, tas iedragā arī ticību sev.
«Vislabāk apģērbu spēj izjust meitenes, kas no agras bērnības ir ielūkojušās mammas skapī un pielaikojušas mammas apģērbus. Apģērba izjūta ir ļoti sievišķīga lieta, un to nevar izdarīt meitene, kas ir rāpusies kokos kopā ar zēniem un kurai ir pilnīgi citas intereses. Skatīšanās spogulī – tā ir sevis novērtēšana,» apgalvo G. Bude. Jebkuram tērpu māksliniekam ir svarīgi parādīt, kāds viņa tērps ir, svarīgi izcelt piedurkni, kabatu, platumu, garumu, pogas, turklāt tas ir jāizdara ļoti neuzkrītoši un inteliģenti. Meitenei ar neuzkrītošām kustībām jāspēj ļoti kvalitatīvi iznest apģērbu. Lai iemācītos tā parādīt tērpus, ir nepieciešams maksimāli daudz zināt, kādi tie mēdz būt. Jāzina modes vēsture un teorija – kā mode top, kas ir tērpu dizaineri, cik daudz modi ietekmē mūzika, kino, opera, balets, teātris, deja, glezniecība un stājmāksla, ko arī veido, izmantojot modeļa darbu. Mācību procesā iekļauti izrāžu, izstāžu, kino apmeklējumi.
Ja tas tevi interesē…
Apmēram 12 gadu vecums ir laiks, kad cilvēks sāk prātot, kas īsti viņu interesē un ko viņš gribētu dzīvē darīt. Pēc pāris gadu mācībām modeļu skolā ir skaidrs, vai ir gribēšana, talants un spēks šajā nozarē darboties arī turpmāk. Lielākajai daļai meiteņu, kas agrā pusaudžu vecumā ir sākušas mācīties modeļu skolā, tas gan nav pa spēkam. Modeļu skolas uzdevums ir no jauniešiem, kurus tas interesē, izraudzīt talantīgākos, spēcīgākos, kas ar savu talantu un zināšanām spēs kāpt uz skatuves, pozēt fotogrāfiem un ar to pelnīt naudu. Ja 16 gadu vecumā meitene grib kļūt par profesionālu modeli, viņai jābūt talantīgai un ar iemaņām, ko dod mākslas vingrošana, klasiskais balets vai sporta dejas.
Vizuālais efekts ir viens no faktoriem, lai izvērtētu, vai meitenei būs perspektīvas modeles darbā. Jau 12, 13 gadu vecumā ir iespējams prognozēt, kā meitene attīstīsies, ņemot vērā, kādi ir viņas vecāki, ķermeņa uzbūve u. tml., arī tad, ja uz modeļu skolu atnāk mazs, apaļīgs skuķēns ar pinnēm. Dizaineri ir izskaitļojuši, kādiem jābūt modeles parametriem un tērpu izmēriem, lai tie izskatītos vispievilcīgāk. Standarts ir šāds: auguma garums no 172 līdz 180 cm, ideāli, ja 176 cm, krūšu un gurnu apkārtmērs līdz 89 cm, bet vidukļa – līdz 59 cm.
Meitenei arī jāzina, kā, rūpējoties par savu izskatu, kopt matus, kā pareizi jāēd, lai būtu skaista āda, jo tuvplānu fotogrāfijā viena neliela pumpa uz deguna var sabojāt visu.
Kamēr top skaistums, ko mēs redzam modes skatēs un žurnālos, vajadzīga pamatīga izturība. Dažkārt paiet 10 stundas, tikai pielaikojot tērpus vien. Ikdienā neviena no meitenēm neizskatās tā kā uz žurnāla vāka. Tas ir neskaitāmu cilvēku laikietilpīga darba radīts skaistums.
……………………………………………………..
PATURI PRĀTĀ!
Ja gribi kļūt par profesionālu modeli, tev jāpiemīt
Mērķtiecībai,
uzcītībai;
izturībai;
spējai pateikt «nē»;
inteliģencei.
………………………………………………………………………………………
Sākumā likās – būs vieglāk
Madarai Mālmanei ir tikai 15 gadu, bet viņa jau ir ieguvusi vērā ņemamu pieredzi modeles darbā. Madaras foto bijis redzams uz vairāku ārzemēs populāru žurnālu vākiem un reklāmas plakātiem.
Kā tu nonāci pie domas, ka gribi kļūt par modeli?
Kad atnācu uz Tērpu demonstrētāju studiju, man bija 12 gadi. Vispirms ierados uz pārrunām. Biju iedomājusies, ka būs tā, kā filmās rāda – mūzika, ventilatori, fotogrāfi. Man bija bail. Ienācu, noģērbos, priekšā jau bija citas meitenes, visapkārt spoguļi. Meitenes bija ļoti garas. Pirmo reizi noejot pa mēli, biju ļoti nobijusies. Bet iepatikās.
Tev jau ir bijusi arī darba pieredze ārpus Latvijas.
Pirmā pieredze ārzemēs man bija Parīzē. Tur es sabiju nedēļu, fotografēja foto testus. Toreiz man līdzi bija mamma, turpmāk gan braucu viena pati.
Bet mans pagaidām nopietnākais darbs bija Spānijā. Esmu reklāmas seja Spānijas vislielākajam un ietekmīgākajam tirdzniecības tīklam El Corte Ingles, mani lielie fotoattēli rotāja visu Spāniju.
Tu vēl mācies skolā. Kā tiec ar visu galā? Vai darba ceļojumi neietekmē tavas sekmes?
Pašlaik nodarbības studijā tikpat kā neapmeklēju, jo cenšos tikt galā ar mācībām parastajā skolā. Par nākotni vēl nezinu – pēdējos trīs gadus gan esmu dzīvojusi ar domu, ka būšu modele.
Kāda ir tava darba diena?
Kad strādāju un notiek aktīvas fotosesijas, mana diena sākas agri. Piemēram, kad biju Kubā, kur fotografējos Itālijas slavenākajam sieviešu žurnālam Grazia Giorgio Armani, Prada, Jil Sander, Valentino, Versace, Cristian Dior, Dolce&Gabana jaunākajos pavasara / vasaras sezonas tērpos, septiņos no rīta jau bija jābūt pie friziera, vēlāk nāca grimētāja. Kad viņa mani nogrimēja, varēju pabrokastot. Tad devos uz vietu, kur notika fotografēšanās. Parasti turp braucu ar autobusu. Aiz kāda aizslietņa pārģērbjos. Toreiz darbs veicās raiti, un man tas patika. Savukārt Londonā dienas laikā izdevās uztaisīt tikai četras bildes. Deviņos bija jābūt darbā, bet fotografēt sāka tikai ap diviem. Viņi nevarēja izdomāt, ko darīt ar maniem matiem. Sākumā uztaisīja galīgi nolaizītu frizūru. Tad viņi pamanīja, ka man ir pieaudzētie nagi un tie šīm bildēm nebūs piemēroti. Tad nu es ar savām augstpapēžu kurpēm staigāju pa kaut kādām ieliņām un meklēju manikīra salonu, kur man tos nagus varētu noņemt nost. Kad atgriezos, man lika pārģērbties – zeķubikses, svārciņus, un – ejam ārā. Bet laiks tur bija apmēram tāds pats, kāds tagad šeit. Mani nostādīja pie kaut kādas sienas. Paldies Dievam, tāda bija tikai viena bilde.
Bet Marseļā fotografēšanās bija decembrī, viss notika kaut kādā vecā hipodromā. Es sākumā nezināju, kādas drēbes man būs jāvelk. Izrādījās, tie ir svārki, zīda zeķītes, mazi topiņi. Sākām darbu sešos, saulei austot. Kad diena bija pusē, uz rokām sakarināja visādas aproces un fotografēja, bet manas rokas no aukstuma bija kļuvušas zilas un piepampušas. Kopš tā gadījuma man tagad aukstā laikā ir problēmas ar ādu…
Vai grūtības varētu būt iemesls, lai no šī darba atteiktos?
Sākumā domāju, ka darbs nebūs tik grūts. Kad tas ir beidzies, ir gandarījums, ka izdevies to paveikt. Tu padomā, atceries, un liekas, ka īstenībā viss tomēr bija forši. Esmu iemācījusies nepievērst uzmanību tam, ja man nepatīk apģērbs, kas jāvelk, vai frizūra, kas izveidota, cenšos iejusties tēlā un parādīt labāko, ko varu izdarīt.
Turklāt par šo darbu arī labi maksā! Gribētu strādāt maksimāli ilgi, kamēr vien mani kāds gribēs fotografēt. Es pati ļoti vēlētos nofotografēties kādā smaržu reklāmā.
Kā tavs darbs ir ietekmējis attiecības ar draugiem?
Tie, kas mani pazīst, zina, kāda es esmu. Pavirši paziņas varbūt sākumā uzskata, ka esmu iedomīga. Bet mans darbs nav mainījis manu raksturu.
No kā tev nākas atteikties modeles darba dēļ?
Nu, vismaz ēdiena ziņā – gandrīz ne no kā. Gadās dienas, kad neēdu neko, jo nav laika. Dažreiz sēžu mājās un visu dienu to vien daru kā ēdu. Pārsvarā ēdu visu, ko man gribas, trekns ēdiens man negaršo.
……………………………………………..
Modes skate ir kā piedzīvojums
Arī piecpadsmitgadīgā Dārta Leiškalne nolēmusi kāpt pa modeles karjeras kāpnēm, turklāt viņa atradusi iespēju, kā to apvienot ar mācībām mākslas skolā.
«Apmeklēt modeļu studiju man piedāvāja tās pārstāvis, kas bija ieradies skolā, kurā mācījos. Sākumā mana attieksme bija negatīva, bet aprunājos ar mammu, atnācām uz pārrunām modeļu skolā, un es nolēmu, ka ir vērts pamēģināt. Pamēģinājusi sapratu, ka modeļu skola ir kļuvusi par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu, mani šis darbs interesē, es mērķtiecīgi mācos, lai varētu kaut ko sasniegt. Šeit esmu jau trīs gadus. Eju uz modes skatēm, nopelnu naudu, trīs reizes nedēļā apmeklēju nodarbības modeļu skolā. Visu varu apvienot ar parasto skolu. Ja skate iekrīt mācību laikā, man skolas darbos palīdz brālis, jo mēs abi mācāmies vienā klasē.»
Kāda ir tava vērtīgākā darba pieredze?
Dalība Stils un mode skatē, bet pasākumā Riga Fashion Week demonstrēju Ginta Budes tērpus, kas man bija liels gods, jo nozīmē, ka viņš ir novērtējis manu darbu.
Katra modes skate man ir kā piedzīvojums. Es to pat neuztveru kā darbu, jo daru to ar lielu prieku. Man patīk gaidīt arī rezultātus pēc skates, uzzināt, kā esmu novērtēta. Lai būtu labi, ar sevi ir daudz jāstrādā, jādomā par izskatu ne tikai skatē, bet arī brīvajā laikā. Un viens no laba izskata priekšnoteikumiem ir daudz gulēt.
Pirmajā vietā man ir darbs un tikai tad izklaides. Esmu mērķtiecīga, un man nav grūti atteikties no kaut kā, lai sasniegtu iecerēto. Man lielāku baudu sagādā labi izskatīties, nevis, piemēram, kaut ko apēst.
Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Gribu, lai mani atpazīst dizaineri, lai mans defilē ir ne tikai labs, bet ļoti labs, lai es izceļos, nevis pazūdu. Esmu piedalījusies ne tikai skatēs, bet arī fotografējusies reklāmā. Man patika!
Mani interesē arī arhitektūra, interjers. Mācos Jaņa Rozentāla mākslas skolā. Protams, es saprotu, ka modeles darbs nav profesija uz mūžu. Kamēr ir iespējams apvienot, es daru visu, ko varu un cik vien labi varu.
Modeles darbu nevar iemācīties un pēc laika vairs neko nedarīt, pārstāt attīstīties. Visu laiku nepieciešams sevi uzturēt formā, gluži tāpat kā visu laiku jātrenē muskuļi, lai tie neatrofējas. Tomēr, ja man būtu jāizvēlas, primārais manā dzīvē būtu interjeristes izglītība.
Kamēr vēl neesmu profesionāla modele un mācos, man svarīgākais ir labi izskatīties, lai mani atcerētos, atpazītu. Vēlāk, domāju, vairāk uzmanības pievērsīšu naudai.
